Šveices pilsētiņā Kemptālā (Kempttal) uzņēmējs un pavārs Jūlijs Magi (Julius Maggi) sāka eksperimentēt ar pākšaugiem, kam ir augsts olbaltumvielu saturs. Viņš centās izstrādāt tādu pārtikas produktu, kurā būtu daudz uzturvielu, bet kas nemaksātu dārgi un varētu aizvietot gaļu. Industriālā gadsimta sākumā šāds ražojums varēja palīdzēt nodrošināt veselīgu uzturu rūpnīcu strādniekiem, novērst kuņģa slimības un samazināt bērnu mirstību. Jūlija pētījumi un izmēģinājumi turpinājās divus gadus, līdz 1884. gada beigās tirgū parādījās pēc viņa receptes izgatavotie pākšaugu milti. Sākumā tirdzniecība ar tiem bija veiksmīga, tomēr tie neradīja apvērsumu biznesa pasaulē. Taču pirmais solis ilgi uzglabājamo pārtikas produktu virzienā bija sperts, un Jūlijs Magi mērķtiecīgi turpināja eksperimentus.
Sākumā Jūlija izgudrotie produkti tika pārdoti tikai Šveicē, bet vēlāk „šie neparastie un gardie pilieni“ izplatījās pa visu pasauli, paverot firmai „Maggi“ ceļu uz veiksmi.
Jūlijam Magi izdevās pierunāt tolaik vēl jauno dzejnieku un dramaturgu Franku Vedekindu (Frank Wedekind), kurš vēlāk ieguva starptautisku atzinību ar savu skandalozo drāmu „Lulu”, kļūt par „Maggi” Reklāmas un preses biroja vadītāju. F. Vedekinds agrīnajai „Maggi“ reklāmai radīja oriģinālus tekstus, piemēram: „Dzeja ir garšviela dzīvei, asprātība – garšviela sarunai, bet MAGGI zupa un garšvielas – piedevas labam ēdienam.” Jūlijs Magi nepaļāvās uz nejaušību un jau no paša sākuma īstenoja modernu reklāmas kampaņu. Viņš pats izstrādāja dizainu unikālai brūnai garšvielu pudelītei, kas tiek izmantota arī mūsdienās un laika gaitā ir kļuvusi par sava veida standartu. Jūlijs pats izvēlējās arī MAGGI etiķešu krāsas: sarkano un dzelteno, arī tās vēl joprojām ir „Maggi“ firmas krāsas.
1887. gada maijā Jūlijs Magi un netālu no Hoentvīla (Hohentwiel) esošās Zingenes (Singen) pilsētiņas krodziņa „Restaurants Amann” īpašnieks Ādolfs Amanis (Adolf Amann) parakstīja ēkas pagalma puses daļas nomas līgumu. Vietējais policists uzņēmās darba biržas lomu un „izziņoja” pirmās darba vietas „Maggi“ firmā. Jau dienu vēlāk septiņas strādnieces uzsāka darbu: viņas pildīja pudelītēs „Maggi” garšvielas, kas tika kannās piegādātas no Šveices. Par vienas dienas darbu viņas saņēma 70–80 feniņus, un tolaik tā bija ļoti laba alga.
Lai nevajadzētu maksāt lielus muitas nodokļus, Jūlijs Magi par uzņēmuma dibināšanas vietu izvēlējās Bādenes hercogisti. Tur par garšvielu pārvadāšanu kannās bija jāmaksā daudz zemāki nodokļi nekā jau par pudelītēs pildītām garšvielām.
1912. g. 19. oktobrī Jūlijs Magi 66 gadu vecumā aizgāja viņsaulē. No tēva mantotās dzirnavas Šveicē, Kemptālā viņš jau bija pārvērtis par īstu pārtikas ražošanas koncernu, taču dibinātāja agrīnā nāve uz laiku palēnināja salīdzinoši nesen izveidotā uzņēmuma attīstību. Jūlijs Magi jau savlaicīgi bija nokārtojis mantojuma lietas. Vēl 1903. gadā viņš aizgāja no „Maggi” Vācijas uzņēmuma direkcijas. Valdes padome par ģenerāldirektoru iecēla Ernstu Mihaelu Šmidu (Ernst Michael Schmid), kurš 40 gadu garumā noteica koncerna likteni Vācijas tirgū.
Pirms Pirmā Pasaules kara firmā „Maggi” strādāja apmēram 3000 darbinieku. Pēc lejupslīdes kara beigās darbinieku skaits saruka līdz pat 1500. Turklāt 1923. gada lēcienveidīgā inflācija apturēja firmas ekonomisko izaugsmi. Par spīti visām grūtībām „Maggi” tomēr izdevās nostiprināties, un 1924. gadā firma atkal atsāka ražot produktus ar „gaļas ekstraktiem”.
Otrais pasaules karš deva smagu triecienu arī firmas „ Maggi” darbībai. Trūka izejvielu, notika darbinieku deportācijas. Kara beigās administrācijas ēka Berlīnē bija pilnībā sagrauta, un firma „Maggi” bija izolēta no svarīgākajiem izejvielu avotiem. Par laimi firmas ražotne Zingenē tomēr nebija pārāk stipri cietusi. Līdz 1948. gada naudas reformai „Maggi” turpināja savu darbību no Zingenes.
Kamēr „Maggi“ fabrika Zingenē svinēja savu 50. dzimšanas dienu, Šveicē tika kalti jauni nākotnes plāni: „Maggi” apvienošanās ar Šveices uzņēmumu „Nestlé” un koncerna „Nestlé Alimentana” izveidošana.
1951.– 1958. gada klasikas periods – tirdzniecības nodaļa no Zingenes tika pārcelta uz Frankfurti pie Mainas, sākās ekonomisko brīnumu laiks. „Maggi” izstrādāja produktus, kas šodien tiek uzskatīti par klasiku un ir kļuvuši par virtuves neatņemamu sastāvdaļu daudzās ģimenēs.
1951.– 1958. gada klasikas periods – tirdzniecības nodaļa no Zingenes tika pārcelta uz Frankfurti pie Mainas, sākās ekonomisko brīnumu laiks. „Maggi” izstrādāja produktus, kas šodien tiek uzskatīti par klasiku un ir kļuvuši par virtuves neatņemamu sastāvdaļu daudzās ģimenēs.
1951.– 1958. gada klasikas periods – tirdzniecības nodaļa no Zingenes tika pārcelta uz Frankfurti pie Mainas, sākās ekonomisko brīnumu laiks. „Maggi” izstrādāja produktus, kas šodien tiek uzskatīti par klasiku un ir kļuvuši par virtuves neatņemamu sastāvdaļu daudzās ģimenēs.
Šie makaroni skārdenē ir bijuši galvenais pārtikas produkts ne vienai vien studentu paaudzei.
1959. g. 9. jūnijā tika svinīgi atklāta „Maggi” kulinārijas studija. Pirmās studijas interjers bija samērā pieticīgs: viesiem tika atvēlēta istaba, bet konsultantiem nācās iztikt vien ar plīti un galdu. Taču vienkāršās, uz patērētāju orientētās studijas pakalpojumi, kā arī ik mēnesi redakcijām, skolām un patērētājiem piedāvātās jaunās receptes un regulāri rīkotie semināri ar apmēram 100 dalībniekiem katrā „MAGGI” kulinārijas studijai drīz vien atnesa plašu atzinību. 1961. g. studijai vairs nepietika ar esošajām telpām, bija nepieciešama paplašināšanās.
Lai apmierinātu arvien pieaugošo pieprasījumu pēc „MAGGI” produktiem, Līdingshauzenē (Lüdingshausen), Vestfālas zemē, tika atvērta jauna rūpnīca.
1966. g. pirmā ražotne kļuva par „MAGGI” mīta nostiprināšanas centru. Precīzi 80 gadus pēc uzņēmuma dibināšanas interesentiem radīta iespēja klātienē iepazīties ar „MAGGI” vēsturi, atverot „MAGGI” muzeju Zingenē, uzņēmuma pirmajā ražotnē Vācijā. Muzejā tiek glabāti vēsturiskie dokumenti, reklāmas plakāti, produktu iepakojumi un, protams, slavenās „MAGGI” garšvielu pudelītes.
Pazīstamais mākslinieks Jozefs Beiiss (Joseph Beuys) arī bija „ MAGGI” cienītājs. Instalācijā „Neviena nedēļas nogale” viņš vienotā idejā apvienoja melnu ādas koferi, izdevniecības „Reclam” izdotu I. Kanta grāmatu „Tīrā prāta kritika” un „Maggi” garšvielu pudelīti. Instalācijas pamatdoma bija šāda: ja vēlies pastāvīgi stiprināt garu, arī ķermenim ir nepieciešams vērtīgs uzturs. Citiem vārdiem sakot: „Maggi” un I. Kanta filosofija lieliski papildina viens otru.
1974. gada maijā tirgū parādījās gulašs „Gulasch-Fix” – pirmais produkts „Maggi Fix” sērijā, kas bija pilnīgi jauna kulinārijas produktu un pārtikas piedevu paaudze. Patērētājam tika piedāvāta ne tikai recepte, bet arī garantija, ka viņam izdosies, dažādu piedevu komplekts (piemēram, tradicionālo garšvielu pagatavošanai), kā arī radošas pieejas iespējas – jo fantāzijai taču nav robežu. Neilgi pēc tam parādījās arī citi jaunievedumi: 1975. g. – pārslu biezenis „Komplett”, 1976. g. – zupas dzēriens, 1978. g. – viena ēdiena pusdienas skārda trauciņos.
…diez vai var būt vēl ātrāk – pietiek tikai ar 5 minūtēm, lai uz galda jau kūpētu silts ēdiens. Produkts tiek fasēts pasniegšanai gatavos trauciņos. Atliek tikai noņemt vāciņu, apliet ar verdošu ūdeni, samaisīt, pagaidīt 4 minūtes, un maltīte var sākties!
Slavenais Frankfurtes mākslinieks un Štēdeles (Städel) mākslas skolas profesors Tomass Bairls (Thomas Bayrle) „Maggi“ garšvielas un Jūlija Magi izgudroto garšvielu pudelīti pārvērta par dizaina klasikas paraugiem. T. Bairls un viņa audzēkņi „MAGGI” pudelītes sāka izmantot kā modeli eļļas gleznām vai grafikas darbiem. „Šī pudelīte ir prototips pēc formas un pēc būtības, tas ir modernā rūpniecības laikmeta eliksīrs, kas pil un ir lipīgs”. Amerikāņiem ir „Coke”, bet vāciešiem – „MAGGI”.
Tirgū parādījās pirmie „Maggi Fix” produkti, no kuriem varēja pagatavot jau arī citu zemju ēdienus. Vāciešiem patīk ceļot, tādēļ viņi priecājās par jauno iespēju viegli un ātri pagatavot kaut ko īpašu no citu zemju virtuves. Sevišķi iecienīti kļuva šādi ēdieni: „Maggi Fix”, kas paredzēts „Chili con Carne“ (čili pipariem ar gaļu), „Maggi Fix” rīsu ēdienam serbu gaumē un „Maggi Fix” sautējumam ķīniešu gaumē. Kopš 1958. g., kad tirgū veiksmīgi startēja ravioli, „MAGGI” turpina attīstīt dažādu valstu ēdienu sēriju. „Maggi” piedāvātais citzemju ēdienu plašais klāsts arvien palīdz atsvaidzināt patīkamās atmiņas par citās valstīs un kontinentos pavadītajām brīvdienām.
Veikalu plauktos parādījās Āzijas ēdieni: „Maggi” sāka piedāvāt 6 oriģinālus veidus, kā pagatavot makaronus malaiziešu gaumē. „Silamat menjamo selera” jeb vienkārši: „Labu ēstgribu!“ – tas bija sākums „MAGGI” Āzijas ēdienu sērijai, kas pagatavoti pēc oriģinālajām receptēm.
Tika izveidots arī „Maggi” kulinārijas studijas klubs. Piecus gadus vēlāk, 1997. gadā, tas vienoja jau 500 000 cilvēku. Kluba biedri trīs reizes gadā saņem „Maggi” žurnālu ar receptēm un padomiem ēdienu gatavošanā.
„Maggi“ kulinārijas studija izdeva pirmo CD „Prieks gatavot”. Tajā bija vairāk nekā 300 recepšu un vairāk nekā 150 attēliem, kā arī produktu uzturvērtības tabulas, rafinētās virtuves vārdnīca, kas skaidroja ēdiena pagatavošanas noslēpumus, un plašs ilustrāciju materiāls. Turklāt „MAGGI” kulinārijas studija publicēja interneta mājas lapu, kas plašajam interesentu lokam radīja iespēju iegriezties studijā jebkurā diennakts laikā.
„MAGGI” mīts ir intriģējis daudzus māksliniekus. Tie pat ir sacentušies, kurš radīs pievilcīgāku dizainu „MAGGI” produktiem. Lūk, viens no variantiem, ko piedāvājis dizaineris Tasilo fon Grolmans (Tassilo von Grolman): „40 % prieka, 40 % sagatavošanās, 10 % intuīcijas, 10 % „Maggi” = 100 % mīlestības, kas piepilda vēderu”.
Frankfurtē tika atklāta jauna kulinārijas studija „Treff” („Tikšanās”), kurā pie plītīm sāka virtuozi rīkoties profesionālie pavāri. „Maggi” eksperti labprāt dod padomus visiem interesentiem un atbild uz gardēžu jautājumiem.
Uzņēmuma 100 gadu jubileja tika atzīmēta „MAGGI”skā veidā: pasaulē lielākajā kulinārijas studijā 1000 viesi apmēram pie 300 plītīm gatavoja savus īpašos ēdienus. Tas bija tik iespaidīgs pasākums, ka tika iekļauts arī Ginesa rekordu grāmatā. Lai dzimšanas dienas pasākuma viesiem viss izdotos, „MAGGI” kulinārijas studija un augstākās klases profesionālais pavārs Johans Lāfers (Johann Lafer) bija gatavi vajadzīgajā brīdī nākt palīgā, lai nevienam neviens ēdiens nepiedegtu.